Kafijas vēsture.

Kafijas vēstures pirmsākumi meklējami tālā senatnē un ir apvīti ar liriskām leģendām.

Mūsu ēras IV-VII gadsimtā Jemena atradās Etiopijas valdījumā un tur pirmo reizi sāka gatavot dzērienu ar nosaukumu «hešīrs», lietojot nobrieduša, izžāvēta kafijas augļa mīkstumu, kas bija samalts kopā ar apvalku. Vēlāk arābi sāka gatavot dzērienu no izžāvētām, grauzdētām un sasmalcinātām kafijas augļu sēklām, t.i., tā, kā to dara šodien. Viņi arī ir izstrādājuši metodi tā dēvētā un tagad visā pasaulē pazīstamā «austrumu» dzēriena pagatavošanai. No Jemenas kafija sāka savu triumfa gājienu pa visu pasauli. Tas ir saprotams, jo tolaik tieši Jemena atradās Irānas, Irākas, Sīrijas, Turcijas, Ēģiptes un citu Tuvo un Vidējo Austrumu tirdzniecības ceļu pašā centrā. Pa šiem ceļiem kamieļu karavānas piegādāja piparus, muskatriekstus, kanēli, krustnagliņas un citas eksotiskas preces, tostarp arī kafiju. Tirgus laukumu kņadā, raibajā un spilgtajā pūlī varēja satikt cilvēkus, kas rībināja bungas uz «mahmas al ka-va» — kafijas grauzdēšanas pannām. Tā viņi aicināja garāmgājējus iegriezties kafejnīcās.

Būdami satraukti par «prātu sajaukšanu» — šariāts taču neatļauj īstticīgajiem lietot uzbudinošus dzērienus — musulmaņu garīdznieki cēlās cīņai pret «melno afrikāņu dziru». 1611. gadā sasauktais likumdošanas sinklīts nolādēja kafiju, bet Mekas pārvaldītājs Hairbejs slēdza visas kafejnīcas, lika sadedzināt visus kafijas krājumus un izdeva pavēli par kategorisku aizliegumu visiem īstticīgajiem baudīt šo dzērienu. Tomēr nekāda bardzība nespēja apturēt šī dzēriena sākto uzvaras gājienu, un tas tupināja iekarot vienu valsti pēc otras.

 Eiropā pirmo reizi par kafiju uzzināja no itāliešu ārsta Prospēra Alpinusa, kas 1591. gadā pavadīja Venēcijas vēstniecību braucienā uz Ēģipti. Pirmo kafijas tasīti eiropiešiem 1626. gadā Romā demonstrēja pāvesta nuncijs Irānā Della Balle, kas bija aizrāvies ar kafiju un iemācījies to ļoti prasmīgi pagatavot. Pēc 20 gadiem parādījās pirmā kafejnīca Venēcijā, bet vēl pēc pusotra desmita gadu — Marseļā, Francijā. Eiropā kafiju bieži vien uzņēma naidīgi. Tā laika dziednieki sacēlās pret «šausmīgo kafijas dzeršanas kaislību». Bezalkoholisko dzērienu, alus un citu tradicionālo dzērienu tirgotāji cieta zaudējumus šīs bīstamās «konkurences» dēļ un visādi kavēja šī «kvēpu sīrupa» izplatīšanos. Kristīgā garīdzniecība atbalstīja tirgotājus cīņā pret «turku dziru». Taču laicīgā vara, valdība un karaļi, apliekot kafiju ar dažādiem nodokļiem un nodevām un saskatot tajā valsts kases papildināšanas avotu, neaizliedza šo dzērienu. Piemēram, Prūsijas karalis Frīdrihs II pasludināja valsts monopoltiesības uz kafiju un noteica kafijai augstu nodevu. Cīņai pret propagandu karalis bija spiests turēt lielu «kafijas spiegu» štatu.

...Kafija pārvar visus šķēršļus. Lielākas un mazākas Eiropas pilsētas kļūst par šī interesantā dzēriena plašas tirdzniecības vietām... 1693. gadā Londonā jau ir vairāk nekā 3000 kafejnīcu! Tās kļūst par sava veida sabiedriskajām iestādēm: tur uzzina jaunākās politiskās un kultūras ziņas, tiek apspriesti literatūras un mākslas jautājumi. Tāpat tur tiek slēgti lietišķie un tirdzniecības darījumi, tur sniedz padomus ārsti un advokāti. 1672. gadā Parīzē tika atklāta pirmā publiskā kafejnīca «Prokopio», kas vēlāk kļuva par Voltēra un Didro iecienītu satikšanās vietu. Citas kafejnīcas ir saistītas ar Žana Žaka Ruso un Viktora Igo vārdu. Kafijas dzēriens kļūst populārs. To piemin, par to runā ļaunu. Franču rakstniecei marķīzei de Sevinjī piedēvē šādus asus vārdus par franču dramaturģijas klasiķi Žanu Rasinu: «...Rasins pāries tikpat ātri kā kafija». De Sevinjī te domāja modes īslaicīgumu. Viņa taču nevarēja paredzēt, ka viņas vārdi pilnīgi piepildīsies, tikai pretējā nozīmē  — neviens negrasās aizmirst kafiju un arī Rasina lugas tiek uzvestas visos pasaules teātros!

Šķiet, ka Krievijā kafija ienāca pa diviem ceļiem: no austrumiem un no rietumiem. Galma dziednieks Semjuels Kollinss 1665. gadā parakstīja caram Aleksejam Mihailovičam šādu līdzekli: «Persiešiem un turkiem zināmā vārīta kafija, un parasti pēc pusdienām... ir lielisks līdzeklis pret augstprātību, iesnām un galvassāpēm». Izšķirošu soli kafijas izplatīšanā spēra Pēteris I. Būdams Holandē, viņš kādu laiku dzīvoja pie Amsterdamas birģermeistera Nikolaja Vitsena, kas tolaik bija pazīstams uzņēmējs un kafijas tirgotājs. Tur Pēteris aizrāvās ar šo dzērienu un pēc atgriešanās Krievijā to ieviesa savās asamblejās.

XVIII gadsimta beigās parādās iespiestie izdevumi «Ekonomičeskij magazin» («Ekonomiskais veikals»), «Vseobščeje i polnoje domovodstvo» («Vispārējā un pilnīgā mājturība«), kuros ir ietverti materiāli par kafijas kultūru, dzēriena pagatavošanas paņēmieniem un kafijas ietekmi uz cilvēku. Pēc 1812. gada kafijas dzeršanu sāka uzskatīt par labā toņa pazīmi. Pēc Francijas parauga sākumā Pēterburgā, bet vēlāk arī citās Krievijas pilsētās parādījās kafejnīcas, kur notika rosīga kafijas tirdzniecība. Dažās pilsētās tika dibinātas kafijas izplatīšanas biedrības, kas cīkstējās ar analogām tējas biedrībām. Interese par dzērienu pieauga tik lielā mērā, ka vienulaik kafija pat kļuva par nopietnu tējas konkurenti!

1884. gadā Pēterburgā notika starptautiska dārzkopības izstāde, kurā Brazīlija bija iekārtojusi atsevišķu paviljonu un tā stendos tika demonstrētas 1000 kafijas šķirnes. Turpat uz vietas izstādē visi, kas vēlējās, varēja apgūt kafijas pupiņu grauzdēšanas un dzēriena pagatavošanas mākslu, bet noslēgumā bez maksas nobaudīt pašpagatavotās kafijas tasīti. Pēc šīs izstādes pieprasījums pēc kafijas krietni pieauga, un pirmā pasaules kara priekšvakarā tas sastādīja aptuveni 800 tūkstošus pudu (kafijas imports).